Beidzot vasara, klāt piektdiena, nav vairs neviena paša ierobežojuma – tā gribētos vakarā atlaist bizes! Bet... īsti nav neviena, ar ko kopā to darīt. Draugu rindas kaut kā kļuvušas retākas – kāds pandēmijas laikā paguvis iesūnot, citiem dažādas rūpes un raizes. Nopūsties, nekur neiet un skumīgi sēdēt mājās? Tikai ne to! Labāk mēģināt atrast jaunus draugus. Vasara tam ir piemērotākais laiks.
Konsultē un savā pieredzē dalās Dagnija Lejiņa, uzņēmēja, pozitīvo ieradumu kustības Areté vadītāja.
Foto no Dagnijas arhīva
«Labā ziņa – draudzēties ir tāds aktīvs darbības vārds,» saka Dagnija Lejiņa, kura pirms diviem gadiem mēneša laikā vienatnē nogāja – kā viņa pati saka – savus leģendāros 500 kilometrus gar jūru no Lietuvas robežas līdz Rīgai. «Man tā bija ne tikai izštepselēšanās no ikdienas un mans pašlaiks, bet arī jaunu draudzību pārgājiens. Palaidu gaisā ideju, ka vēlos iet pārgājienā, un sociālajos tīklos ierakstīju: vai kāds no maniem draugiem vai draugu draugiem var man dot naktsmājas? Un tā pārgājiena laikā sadraudzējos ar cilvēkiem, kurus satiku pirmo reizi mūžā. Tie bija vakari, kad cits citam kratījām sirdi, pie daža laba paliku ciemoties pat vairākas dienas. Ar daudziem turpināju satikties arī pēc tam, un ir arī tādi, kas tagad kļuvuši par maniem draugiem ar lielo burtu, – mēs uzturam siltas un sirsnīgas ikdienas attiecības.»
Cilvēki, kas ienāk mūsu dzīvē
Kur gan teikts, ka mums jāiestieg tikai dzīves vēsturiskajās draudzībās, kas veidojušās skolas solā vai studiju gados, un ka tās ir vienīgās draudzības, kas mums var būt! Mēs taču varam veidot jaunas visas dzīves laikā.
«Domājot par draudzību, man patīk formulējums: draugi – tie ir cilvēki, kas ienāk mūsu dzīvē. Un tas notiek dažādi – varbūt mēs sadraudzējamies kāda konkrēta iemesla dēļ, varbūt otrs man kļūst par sezonas jeb gadalaika draugu vai ienāk manā dzīvē uz mūžu,»
saka Dagnija Lejiņa. «Šāds skatījums man pašai palīdzēja sakārtot attiecības ar saviem draugiem – tā ir gan vieglāk pieņemt jaunas draudzības, gan arī vieglāk no kāda drauga atvadīties. Jo draudzība ir mainīgs process – maināmies mēs paši, mainās draudzības.»
Lai atceramies kaut vai vasaras nometnes mūsu bērnībā! Mums tur noteikti dzima brīnišķīgas draudzības, bet – tikai uz to brīdi. Nu labi, atgriežoties mājās, varbūt vēl pa vasaru pačatojām, bet, sākoties rudenim, kad katrai parādījās sava ikdienas rutīna, jauniegūtā draudzene no skatuves pazuda... Un arī pieaugušo dzīvē ir tāpat – mēs varam ielaist savā dzīvē jaunus draugus līdz ar jaunu sezonu. Tā var būt kāda jauna enerģija, kāda jauna satikšanās, un draugs ienāk tavā dzīvē – vai nu tikai uz to sezonu, vai uz ilgāku laiku. Un, ja saproti, ka draudzība var veidoties arī tā – balstoties uz kopīgo pieredzi konkrētajā laikā un vietā –, tad ir daudz vieglāk gan šādu draudzību uzsākt, gan pēc tam to arī atlaist, nepārdzīvojot par to, ka draudzība beidzas.
Dažreiz notiek arī citādi – šķiet, pats Dievs ar kādu nolūku ir mums atsūtījis šo cilvēku.
Piemēram, tu sastopies ar kādu dzīves pārbaudījumu, un pēkšņi blakus parādās cilvēks, ar kuru esi uz viena viļņa. «Lai gan varbūt šķiet – esam satikušies pavisam nejauši –, patiesībā tajā brīdī tev tieši šā cilvēka drauga plecs ir ļoti būtisks. Kad pārbaudījumam tikts pāri, turpmākās attiecības, iespējams, vairs tik stipras neveidojas, un tas arī ir okey. Svarīgi pieņemt, ka pastāv arī šāda veida draudzība,» uzsver Dagnija. Un vēl, protams, ir draudzība mūža garumā, kad varam ar otru nesatikties mēnešiem un pat gadiem, bet satiekoties turpināt no tās vietas, kur pabeidzām. Tās lielākoties ir draudzības, kas izveidojušās skolas laikā vai studiju gados, un tieši kopīgā pieredze tad arī veido šo stingro draudzības pamatu.
Vajadzīgi arī gadalaika draugi
Ja pienāk tāds brīdis, kad vienkārši rodas ideja, piemēram, aiziet uz Vecrīgu padejot, bet saproti – nav nevienas draudzenes, ar ko kopā to piedzīvot, visticamāk, tev ir tikai tādas draudzenes, ar kurām vieno dzīves draudzība, un šobrīd katrai ir savs dzīves ritms, ikdiena vairs nesaskan. Tāpēc ir svarīgi meklēt arī tā dēvētās gadalaika draudzības – tā brīža noskaņojuma vai dzīves perioda draudzības.
Lai tiktu lielākā skaidrībā par savām draudzībām, var darīt tā – paņemt papīra lapu un visus cilvēkus, kurus uzskati par saviem draugiem, sarakstīt trijos stabiņos: dzīves draugi, sezonas draugi un draugi, kas atbalsta mani tieši patlaban. Un tad izvērtēt, kas tad īsti ir manā radarā un ar ko es varu šobrīd veidot attiecības. «Šis, manuprāt, ir izšķirīgais moments, kā draudzības var veidoties. Ne tikai kopā iedzert kafiju, sazvanīties, lai izkratītu sirdi, bet padomāt – kas ir tas, ko varam šobrīd darīt kopā? Tieši kopīga darīšana, kopīgi hobiji vislabāk palīdz izveidot jaunas draudzīgās attiecības,» saka Dagnija Lejiņa un piebilst, ka viņai pašai draudzības formula visbiežāk joprojām ir došanās pārgājienos.
«Vienmēr aicinu līdzi draugus un paziņas – ielieku šo ziņu feisbukā vai instagramā un tos, kas vēlas, aicinu pievienoties. Tā kopīgā pieredzē esmu izveidojusi arī jaunas draudzīgas attiecības. Dažkārt es arī ļoti konkrēti uzaicinu cilvēku, kurš man ir iepaticies, doties kopā ar mani pārgājienā. Tas var arī nebūt tik vienkārši, jo jauna draugu iegūšana savā ziņā nozīmē arī atzīšanos cilvēkam patikšanā. Pats svarīgākais – atļaut sev meklēt jaunus draugus, meklēt kopīgas jaunas pieredzes.»
Nepalaist garām iespēju
Itin bieži gadās – saviesīgā pasākumā vai ballītē ar kādu iepazīstamies un pavadām vakaru supersarunās, jo jūtam, ka esam uz viena viļņa. Pat norunājam, ka mums noteikti vajadzētu satikties. Diemžēl šis «noteikti vajadzētu satikties» visbiežāk tā arī pazūd izplatījumā. Lai tā nenotiktu, svarīgi pašai spert pirmo soli – uzrakstīt īsziņu, vēlreiz pateikt, cik brīnišķīga bija jūsu saruna, un ierosināt satikties. Un nevis kaut kad nākotnē, bet norunājot konkrētu laiku un vietu.
Jaunas draudzības var veidoties strauji – gluži vai uzliesmojot kā ugunskurs, bet var veidoties arī pamazām. Jo vecāki kļūstam, jo uzmanīgāki esam un jaunus cilvēkus savā dzīvē nemaz tik ātri neielaižam, bet vajag uzdrošināties. «Tātad pirmais ir atpazīt cilvēku, ar kuru man gribētos sarunu turpināt, un pašai proaktīvi uzaicināt viņu uz nākamo soli,» iedrošina Dagnija. «Lai attiecības veidotos, ir svarīgi dot dāvanas un iemācīties tās saņemt pretim. Ja mani uzaicina ciemos, es uzaicinu pretim, – esmu pateicīga, ka otrs man atvēlējis savu laiku, un es arī vēlos dot savu laiku pretim. Es nopērku un uzdāvinu ziedus kādā šā cilvēka dzīves notikumā, un otrs arī mani iepriecina... Tā veidojas šis brīnišķīgais draudzēšanās apburtais loks.» Un visbeidzot – ļoti svarīgi ir satiekoties ne tikai pavadīt laiku runājot, bet sarunājoties, ieklausoties otrā, izrādot neviltotu interesi.
Pie malas nedrošību!
Esot cilvēkos, var redzēt, cik dažādi mēs esam. Ir tādi, kas izturas kā salonu lauvas – ar visiem runājas, joko, it kā katru pazītu, un ir tādi, kas kautrīgi stāv maliņā, jo – kā es tagad iešu klāt nepazīstamam cilvēkam, nejūtos pārliecināts, ka būšu otram interesants sarunu biedrs... «Lai es būtu interesanta citiem, man vispirms jāsadraudzējas pašai ar sevi, jo tikai tā iespējams gūt pārliecību, ka esmu foršs cilvēks. Ja pati esmu kautrīga, ja man bail pieiet otram klāt, vislabākā stratēģija ir atrast vēl kādu, kurš arī tajā brīdī ir viens, pieiet klāt un pajautāt: kāpēc tu šeit esi? Vai – kā tu pazīsti šos cilvēkus? Tie ir maģiski jautājumi, kas otru atver,» iedrošina Dagnija.
Un vēl – tieši vasara ir brīnišķīgs laiks, kad uzsākt veidot un stiprināt jaunas attiecības. Vasara ir mūsu pozitīvo emociju bāzes stacija. Tāpēc lienam ārā no savas čaulas un ejam apzināti meklēt jaunus draugus! Vari pat izveidot sarakstu ar tiem, ar kuriem tu šovasar gribētu satikties, un tad pati sper pirmo soli, uzaicinot kopā aizbraukt uz jūru vai aiziet uz izstādi, vai kopā noiet gabaliņu Mežtakas... Saņemies un atzīsties otram patikšanā, un tad jau redzēs, kur tas tālāk aizvedīs!
Lakmusa papīriņš draudzībai
Kas ir tie pieci cilvēki, ar kuriem pēdējās divās nedēļās vai pēdējā mēneša laikā esmu pavadījusi visvairāk laika kopā?
Vai šie ir cilvēki, kas man palīdz augt un dod man spārnus?
Vai tās ir attiecības, kurās mēs mācāmies viens no otra, lai kļūtu par labākiem cilvēkiem?
Vai tās ir attiecības, kas man dod pārliecību par sevi, jo draudzībā mēs arī viens otru uzmundrinām?
Vai šie ir cilvēki, ar kuriem kopā jūtos patiešām labi?
Ja atbildes neiepriecina, laiks rīkoties! Pašai vien rozes savā draudzības dārziņā jāstāda, neviens cits to tavā vietā nedarīs.
5 jautājumi par draudzību un draudzēšanos
Atbild Agita Lūse, sociālantropoloģe, RSU Komunikācijas fakultātes docente.
1. Kā attiecības var pāraugt draudzībā?
Draudzība ir reālas attiecības – tuvas, noturīgas, tādas, kam pamatā ir savstarpēja ieinteresētība un uzticēšanās. Šādas attiecības neattīstās pašas no sevis – tās uzplaukst vien lolotas un koptas, gluži kā saudzējams augs. Tās prasa uzmanību, iejūtību un cieņu vienam pret otru. Un bieži vien izšķirīgs ir laiks, ko veltām viens otram, un pieredze, ko gūstam, esot līdzās gan priecīgos brīžos, gan dzīves pārbaudījumos.
2. Kas raksturīgs draudzībai 21. gadsimtā?
Cilvēki ir kļuvuši steidzīgāki, aizņemtāki, raižpilnāki. Daudz uzmanības tiek veltīts darbam, biznesam, bērnu skološanai. Un draudzēšanās dažkārt atvirzās otrajā plānā. Reti aizejam pie draugiem tāpat vien – arvien biežāk tiek sagaidīts, ka jau krietni iepriekš vienosimies par vietu un laiku. Retāk arī satiekamies cits pie cita mājās – esam pārņēmuši rietumniecisko going out jeb došanos uz publiskām vietām. Draudzēšanās biežāk mēdz izpausties kā saturīga laika pavadīšana kopā – aktīvajā atpūtā, pašdarbībā, kultūras pasākumos, brīvprātīgo darbā u. tml. Manuprāt, mūsdienās visumā draudzējamies racionālāk nekā pirms gadiem trīsdesmit – tagad nereti dozējam uzmanību, ko veltām cits citam tāpat vien, savstarpēju simpātiju vārdā. Pandēmija, protams, devusi arī savu artavu, lai attiecības kļūtu vēl racionālākas: mēnešiem ilgi bijām spiesti visu rūpīgi izsvērt – kad, kur un ar ko būtu gana droši pavadīt kopā laiku –, un tas ir atstājis savas sekas.
3. Vai draudzību var formulēt, dot tai kādu ietvaru?
Draudzība savā ziņā ir ideāls, uz ko tiekties. Nereti priekšstatus par draudzību aizgūstam filmās vai daiļliteratūrā. Šajos priekšstatos ir daudz romantikas. Īpaši bērnībā un jaunībā ilgojamies sastapt draugus, kuri mūs saprastu no pusvārda, ar kuriem varētu dalīties it visā. Sapņojam par draudzību kā par piedzīvojumu. Ilgas ne vienmēr piepildās, bet katra draudzēšanās pieredze tomēr sniedz mums kādu mācību, palīdz augt kā personībai. Paveicies ir tiem, kuriem jau bērnībā ir iespēja vērot, kā draudzējas viņu tuvinieki.
4. Kā, laikam ejot, mainījušās draudzības formas?
Draudzības formas mainās ne tikai laika gaitā, bet arī atkarībā no sociālā konteksta. Senajā Grieķijā draudzības ideāli noteikti bija citādi nekā, teiksim, Puškina laika muižnieku vidē. Ieroču biedri draudzējas citādi nekā dzejnieki, pusaugu meitenes – atšķirīgi nekā viņu vecmāmiņas. Klausoties vecāku stāstos, man radies iespaids, ka arī Latvijā draudzības formas kopš 20. gadsimta sākuma ir krietni mainījušās. To, protams, ietekmēja arī globāli notikumi, piemēram, daudziem no tiem, kuru jaunība bija Otrā pasaules kara laikā, liktenis draugus atņēma vai izklīdināja pa pasauli. Līdz ar to gan saglabātās attiecības, gan arī jaunās draudzības tika uztvertas kā kaut kas īpaši vērtīgs, kopjams, sargājams. Savukārt padomju laikā draudzībā sevišķi svarīga nozīme bija spējai būt atklātiem, uzticēties otram.
5. Kā iepazīties ar cilvēkiem? Ne katrs taču spējam iet klāt svešiniekam un teikt: gribu draudzēties !
Manuprāt, mūsdienās ir gana daudz iespēju veidot jaunas draudzības. Sociālajos tīklos mūs informē par neskaitāmām iespējām pulcēties – dažādos formātos, ilgumos, visdažādāko interešu vadītiem: pārgājienu grupas, lasītāju klubiņi, pašizziņas vai meditācijas sesijas, sarunu festivāli, nūjošanas vai ciguna nodarbības utt. Un nekur jau nav pazudusi arī dziedāšana koros un dancošana deju kolektīvos.
Uzskatu – iespējas iedraudzēties ar citiem ir ikvienam, un nav pat jābūt nedz ļoti sabiedriskam, ekstravertam, nedz arī milzīgi erudītam un pašpārliecinātam. Nav arī speciāli jācenšas par katru cenu radīt interesanta cilvēka iespaidu. Katrs esam draudzības vērts – cilvēks taču jau pēc dabas ir sociāla būtne. Un nav arī jābaidās uzrunāt svešinieku – ja viņš vai viņa pozitīvā nozīmē piesaistījis jūsu uzmanību. Primārais ir draudzīgums, laipnība, patiesa ieinteresētība – otrs to nevar nejust.
Teju katram ir patīkami saņemt uzmanību un tikt uzklausītam – ja tas tiek darīts cieņpilni, laipni, nesteidzīgi. Protams, ne katrs uzreiz atvērsies, ļausies garākai sarunai. Un tomēr ir vērts mēģināt, un pastāv gluži labas izredzes agrāk vai vēlāk satikt un iepazīt cilvēkus, ar kuriem kopā jutīsimies saprasti, pieņemti un iedvesmoti.
Comments