Pārdomās par redzēto, piedzīvoto, ģimeni un bērnu audzināšanu dalās žurnāliste, sertificēta mākslas terapeite un kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas speciāliste apmācībā, kā arī sešu bērnu mamma Sindija Meluškāne.
Tu mani slavē? Tas ir aizdomīgi!
«Mammu, tu pēdējā laikā mums visiem saki daudz ko labu, tas ir aizdomīgi! Parasti tu pie mums nāc, tikai lai piekasītos,» kādu vakaru man teica viena no meitām. Lai kā arī negribētos atzīt, tā ir taisnība. Es tiešām biežāk ieeju pie bērniem istabā pateikt, ka kaut kas ir jāizdara, atgādināt vai pārmest, ka kaut kas nav izdarīts. Un man grūti paklusēt, jo redzu, ka gulta nav saklāta vai kāds apģērba gabals nomests zemē. Vārdu sakot – vieglāk pamanīt to, kas nav izdarīts!
Trīs labas lietas
Gan attiecībās, gan ikdienā ir ļoti raksturīgi, ka mēs bieži vien aizrādām cits citam par katru nenomazgāto trauku, bet neieraugām un nepasakām neko labu par trauku grēdu, kas izmazgāta vai salikta trauku mazgājamā mašīnā. Mūsu smadzenēs pat tīri fizioloģiski ieprogrammēts, ka vieglāk ieraugām negatīvo, jo tādējādi varam veiksmīgāk pamanīt briesmas, kas var apdraudēt mūsu dzīvību. Tas, ko mēs nenovērtējam, – cik šādas domas patiesībā ir destruktīvas, kādu ļaunumu tās mums nodara ilgtermiņā un cik labu augsni tas sēj mūsu iekšējam kritiķim, kam nekad nav labi diezgan.
Tā nu es sāku censties apzināti pievērst uzmanību labajām lietām gan citos, gan sevī. Arī klientiem arvien biežāk kā mājasdarbu uzdodu katru dienu atrast vismaz trīs labas lietas, kas šodien notikušas, vienu – kas labi izdevies pašam. Tas ir svarīgi, lai pamanītu gan to, kas notiek apkārt, gan arī savu veikumu, līdz ar to celtu pašapziņu. Pamanāmo lietu skaits var būt arī lielāks, taču praksē redzu, ka dažiem, sākot terapiju, sākumā grūti saskatīt pat vienu pozitīvu lietu. Īpaši aktuāli tas ir cilvēkiem ar negatīvām domām, depresiju un ieciklēšanos, kuri ne vien pamana to, kas nav tik labi šobrīd, bet daudz laika velta, domājot arī par to, kas nav bijis labi pagātnē – vakar, pirms nedēļas, pirms gada. Ir klienti, kuriem dzīvē jau sen viss sācis sakārtoties, bet viņi vēl arvien baro sevi ar domām, ka sen atpakaļ kaut kas nav izdevies, tāpēc neizdosies arī tagad.
Es neesmu pozitīvisma psiholoģijas piekritēja, nekādā gadījumā! Tieši otrādi – domāju, ka pozitīvisma grāmatas, piemēram, Noslēpums, izdara cilvēkiem vairāk ļauna nekā laba, jo tā ir ne tikai maģiskā domāšana, bet arī ilūzija, ka viss, kas ar mani notiek vai nenotiek, ir atkarīgs no manām domām. Tātad, ja man dzīvē viss nenotiek, kā esmu vēlējies, tas ir tāpēc, ka nepietiekami labi domāju. Absurds.
Tomēr apzināti vērst savu uzmanību un pamanīt vairāk laba tajā, kas jau notiek, gan ir vērtīgi!
Starp citu, arī tad, ja gribas mainīt kādu nevēlamu bērna uzvedību, efektīvāk ir nevis norādīt to, kas nav labi vai pareizi, bet vērst uzmanību uz to, kā būtu jādara. Nevis neēd savā istabā, bet – labāk paēd virtuvē pie galda!
Nāk un iet
Vienlaikus vēlos uzsvērt, ka pievērst uzmanību labajam nenozīmē ignorēt grūto vai slikto. Par šo jau esmu rakstījusi – grūto izjūtu vai nepatīkamo domu ignorēšana un nospiešana atņem nevajadzīgi daudz spēka. No domām un emocijām nav jābaidās! Mums bail, ka tās mūs aprīs, bet tās nāk un iet. Lai arī kopumā mēs izjūtam dažādas emocijas aptuveni 14 stundas diennaktī, katras konkrētās emocijas mūžs mūsu ķermenī ir 90 sekundes, visu pārējo laiku mēs tās uzturam ar savām domām, interpretācijām, cenšoties tās noliegt un aizkavēt. Ja vienkārši ļaujam sev tās piedzīvot, ir lielāka iespēja, ka tās paies ātrāk. Ļoti līdzīgi ar domām. Mēs mēdzam tām pieķerties, īpaši negatīvajām, lai gan tās ir tikai domas, nevis fakti. Un tieši tā uz tām var skatīties. Nevis – ja man prezentācijas laikā samisēsies, es izgāzīšos un mani atlaidīs no darba, bet – viena no manām domām ir tāda, ka tad, ja es kļūdīšos, mani var atlaist no darba. Un kādas ir citas domas? Varbūt man galvā ir arī tādas, kas iedrošina un uzmundrina? Ja apsēstos un divas minūtes pierakstītu, varētu pamanīt, ka šajā īsajā laikā cauri mūsu galvai izskrien vairāki desmiti domu. Un tām visām nav jāskrien līdzi! Metafora, ko pēdējā mēneša laikā par šo esmu dzirdējusi vairākkārt, – mēs esam kā debesis, bet domas ir kā laikapstākļi. Laikapstākļi nāk un iet, un debesīs mēs tos redzam kā sauli, lietu, apmākušos mākoņus, taču tie neko nespēj nodarīt debesīm, tās paliek uz vietas.
Refleksija
Šī gada sākumā mana draudzene sāka projektu Invest in Life – par pozitīvu ieradumu ienešanu savā dzīvē, un viens no ieradumiem, ko viņa praktizē jau vairākus gadus, ir Bullet Journal tipa plānotājs. Tajā nav gatavu sadaļu, bet cilvēks pats var veidot savu dienas, mēneša un gada izklājumu, pielāgojot savām vajadzībām un ērtībai (ar atslēgas vārdiem Bullet Journal internetā var atrast ļoti daudz izklājumu veidu, un gandrīz katrā grāmatnīcā var nopirkt punktotas klades). Atšķirībā no veikalā nopērkamajiem plānotājiem te viss jāraksta ar roku un arī sadaļas jāuzzīmē pašam, kas pats par sevi jau ir visnotaļ meditatīvs process. Taču vēl viena atšķirība, ko praktizē mana draudzene, – svarīgi ne tikai zīmēt un rakstīt plānotos mērķus un darbus uz priekšu, bet arī pāršķirstīt iepriekšējo dienu, nedēļu un gadu. Ne tikai tādēļ, lai piefiksētu, kas izdarīts, un kādi darbi pārcēlušies uz nākotni, bet arī veidotu refleksiju par to, kur esmu šobrīd. Un tas ir ļoti vērtīgi, citādi mūsdienu straujajā dienas ritmā var rasties izjūta, ka laiks pazūd un es nemaz nepamanu, kā paiet diena, nedēļa, gads. Ir svarīgi mācēt būt šeit un tagad, bet ne mazāk svarīgi ir apkopot savu pieredzi un pārdomāt, kas tad īsti ir noticis, kas no tā man bijis vērtīgs, jo tas palīdz saprast, kas man ir svarīgi šobrīd. Tieši tāpēc arī terapijas seansa beigu daļa parasti tiek veltīta refleksijai par to, kas cilvēkam šajā tikšanās reizē bijis svarīgi. Reizēm tā ir kāda atklāsme vai atziņa, bet tikpat labi tas var būt arī tikai viens vārds vai sajūta. Un arī tas ir būtiski! Kaut vai pamanīt, kā es šīs tikšanos laikā esmu jutusies.
Tā kā esmu no cilvēkiem, kam patīk sākt jauno gadu ar kādu jaunu apņemšanos, Bullet Journal bija viens no maniem šāgada jaunajiem ieradumiem. Draudzene katru dienu ceļas piecos un velta laiku šim plānotājam – vērtīgs apzinātības treniņš. Bet man visai ātri nācās saprast, ka savā šābrīža dzīves posmā laika trūkuma dēļ nevaru atļauties to darīt nedz katru dienu, nedz nedēļu, bet reizi mēnesī varu gan. Un tas arī ir vērtīgi! Turklāt šis piemērs rāda arī to, ka pat tad, ja savā dzīvē gribam ieviest kādu pozitīvu ieradumu, svarīgi ieklausīties sevī – vai tas man tiešām šobrīd palīdz vai arī prasa tik daudz pūļu, ka kļūst par apgrūtinājumu, tomēr es joprojām pie tā turos, vēloties pierādīt, ka to varu? Varbūt nemaz nav tā vērts? Gan jums, gan sev nākamgad novēlu saudzīgas apņemšanās un spēju pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir.
コメント